Kas ir Ziemeļkipra?

Ziemeļkipras saule, smaržu pilnais gaiss, kas vilina cilvēkus pastaigās, liek priecāties par dzīves dāvāto bagātīgo izjūtu buķeti. Cilvēki tur ir priecīgi un mierīgi, nedzird skaļas balsis un naktsdzīves trokšņus, lai gan visapkārt, vēl pusnaktī atvērti neskaitāmi restorāni, krogi un kazino, kas ir vislielākais pārsteigums, jo it kā islāma kultūrai var šķist neparasti.  Ko mēs nezinām tādu, kas zināms tikai viņiem? Kāpēc tā? Te nebūs atbildes, atbilde ir jāizzina pašam apmeklējot Ziemeļkipru, tomēr šķietams paskaidrojums būs atrodams gan!

Ģeogrāfija
Novietota krustcelēs starp trīs kontinentiem, Kipra ir trešā lielākā Vidusjūras sala pēc Sicīlijas un Sardīnijas. Tā atrodas 71 kilometrus uz Dinvidiem no Turcijas,  kas ir tuvākais punkts no salas krasta, 98 kilometrus no Sīrijas un 384 kilometrus uz Ziemeļiiem no Ēģiptes. Ziemeļkipras teritorija sastāda 3.514 km2 no kopējās salas platības un krasta līnija ir vairāk kā puse no kopējās salas krasta līnijas jeb 384 kilomteri.
Salas nosaukumam „Kipra” piedēvē divus izcelsmes variantus: 1) tas nāk no Vidusjūras cipreses koka; 2) tas nāk no vārda „varš” (Copper), jo sala is zināma ar ši metāla, kā derīgā izrakteņa, bagātību.

Reģioni
Ziemeļkipra ir sadalīta 5 reģionos, kas katrs ir unikāls un atšķirīgs, līdz ar to katrs viesis var atrast ko sev piemērotu:

Lefkosa (Nikosija) (Lefkoşa (Nicosia)) 

Nikosija ir salas galvaspilsēta un lielākā pilsēta Ziemeļkipras Turcijas Republikā, kurā dzīvo apmēram 73,000 iedzīvotāji. Tā ir mājvieta valdības un ārzemju pārstāvniecībām, kā arī vieta, kur atrodas Apvienoto Nāciju un Eiropas Komisijas biroji

Kipra ir sadalīta divos autonomiskos apgabalos kopš 1974. gada. Par iemeslu tam ir ne tikai valodas un kultūras atšķirības, bet arīdzan neatsverams vēstures faktors. Kipras Grieķijas daļa atrodas salas dienvidu daļā, turpretim Kipras Turcija daļa atrodas salas Ziemeļos. Robeža, kas zināma ar nosaukumu “Zaļā līnija” vijas caur salas galvaspilsētu Lefkosu (Nikosiju) (Lefkoşa (Nicosia)), kas ir gan Dienvidu gan Ziemeļu daļas galvaspilsēta, sadala salu divās valstīs. Šobrīd ir 5 robežpunkti, atvērti 24 stundas, ko Eiropas Savienības pilsoņi, uzrādot identifikācijas kartes vai pases, var šķērsot bez jebkādiem ierobežojumiem.

Stāsts par Nikosiju:
"Nikosijā, siena, kas nodala vienus no otriem, vairāk izskatās kā politisks manifests nekā pusmilitāra fortifikācijas būve. Ir dzeloņstieples, ir neitrālā zona starp abām pilsētas daļām, ir arī neliela balta mājiņa, kur piesakās tie, kas no vienas pilsētas daļas ieiet otrā. Ap to turku pusē sēž pavecu vīru bariņš un apspriež dzīves ritumu, iemalkojot alu. Cilvēki ik pa laikam dodas vienā vai otrā virzienā, visbiežāk tie ir tūristi. Turki dodoties uz grieķu pusi strādāt, tomēr pārvākties uz dzīvi tur nevēlas un vakaros nāk mājās.
Nikosijas ziemeļu pusē ir šauras ieliņas, nelielas ēkas, bet ir arī skaistais pilsētas centrs, mošejas, labas viesnīcas, veikali un bankas. Ir jaunā pilsētas daļa, kosmopolītiska kā jebkura cita galvaspilsēta. Cilvēka dabā laikam ir pierast pie visa. Ziemeļu Nikosijā rit rāma, mierīga dzīve, kurā izpaužas turku vajadzība pēc mierīgas kopā pasēdēšanas, papļāpāšanas, garāmgājēju pavērošana. Apmēram 1000 gadus Nikosija (toreiz Lefkosija) ir Kipras galvaspilsēta, bet tās sākotne meklējama vēl apmēram 700 gadus p. m. ē., kad to sauca vēl par Ledru un Lefkoteju.
Venēciešu būvētie fortifikācijas mūri tiek izmantoti, lai sadalītu pilsētu divās daļās. Sv. Sofijas katedrāle uzcelta franču Luiziāņu laikos, bet Osmaņu impērijas laikos, piebūvējot klāt minaretus un pārveidojot iekštelpas, pārtapusi par Selimijas mošeju. Neparasta sajūta, pirmo reizi ieejot katoļu katedrālē, kuru no ārpuses rotā kristiešu svēto skulptūras, bet iekšā valda baltā krāsa, vitrāžas ir vienkrāsaini gaišas, bet uz sienām – Korāna citāti. Islāmā cilvēku portretējumi netiek pieļauti, taču Ziemeļkiprā, kur pārveidotas kristiešu baznīcas, šīs fasādes nav bojātas. Nikosijā ir arī skaistais, īsteni turciskais Bujuk Han serajs jeb viesnīca ar tirgus placi pa vidu. To uzskata par izcilāko arhitektūras pieminekli no Kipras "turku laikiem"."

/ Aija Cālīte, ”Afrodītes un Otello salā”, 24.08.2007., ”Mājas Viesis”/

Gazimagusa (Famagusta) (Gazimagusa (Famagusta)) 
Smilšainas pludmales un romantika...

Stāsts par Famagustu:
„Famagusta, pašlaik rāma un mierīga pilsētiņa, kur ik pa laikam parādās kāds tūrists, uzplaukumu piedzīvoja Luisianiesu un venēciešu tirgotāju valdīšanas laikā. Tad tā bijusi arī populāra bagāto tirgoņu uzdzīves vieta, un greznība bijusi šīs pilsētas pazīšanās zīme. Famagusta ir arī vieta, kur norisinājušās Otello, Dezdemonas un Jago sakurtās kaislības. Runājot par "Venēcijas mori", parasti pirmā nāk prātā, protams, Itālija. Kiprieši Otello neaizmirst, viņi zina, kurā pilī traģiskā nāvē gāja bojā Dezdemona, kuros tumšajos gaiteņos savas intrigas vērpa Jago.
Bet īpašs pārsteigums ir Lala Mustafa Pašā mošeja. Sākotnēji tā 13. gadsimtā 100 gadu laikā tikusi uzcelta kā kristiešu Svētā Nikolasa katedrāle – Nikolass arī nācis no šīs puses. Celtne bijusi gandrīz vai precīza Parīzes Dievmātes katedrāles kopija. Nav arī nekāds brīnums – tā celta franču dinastijas laikā, kuri centušies Kipru "padarīt francisku". Taču, kad Kipru iekaroja Osmaņu impērija, katedrāle ne tikai cieta uzbrukumā. Vēlāk tai uzcēla vienu nelielu, simbolisku minaretu, un 16. gadsimtā Sv. Nikolasa katedrāle kļuva par Lala Mustafa Pašā mošeju.
Izrādās, sienu gleznojumi, kuros attēloti kristiešu svētie, nav nokasīti vai kā citādi sabojāti, bet gan pārklāti ar īpašu materiālu, kas šos gleznojumus nevis iznīcinājis, bet palīdzējis saglabāt.
Netālu no Famagustas atrodas senā grieķu un romiešu pilsēta Salamisa. Tā ar grieķu, romiešu, bizantiešu veidoto skulptūru, ēku, baseinu, ceļu, amfiteātru, sporta centra paliekām ir kā sala ārpus laika un telpas, kurā, kā šķiet, pat gaiss sabiezējis no aizgājušo ļaužu neiznīdējamās klātbūtnes.
Famagusta savulaik bijusi izcili bagāta osta, jo atradusies stratēģiski ļoti izdevīgā vietā, bet tāpēc arī daudzu iekārota un iekarota. Ko vieni uzcēla, citi nojauca, ko nenojauca, tas sagruva zemestrīcēs. Un tomēr daudzas bagātības palikušas. Cilvēku todien tikpat kā nav. Senās celtnes nesargā sētas vai citas drošības ierīces, tāpēc pieskaros kolonnām, eju pa romiešu būvēto iedzeltenu ķieģeļu ceļu, kurš liekas tik stabils un mūžīgs kā mazās Dorotijas ceļš uz Oza zemi slavenajā pasakā. Flīzes romiešu pirtīs ir tik smalki noslīpētas, ka šķiet gluži kā zīds. Pašlaik tas ved uz Nekurieni. Vārda tiešā un pārnestā nozīmē.”

/ Aija Cālīte, ”Afrodītes un Otello salā”, 24.08.2007., ”Mājas Viesis”/

Kirēnija (Girne) (Kyrenia) 

Šarmanta venēciešu ostas pilsēta, ko ieskauj „Piecu Pirkstu” (Five Finger)  kalnu grēda. Tā ir jauka piekrastes pilsētiņa ar senu vēsturi. Pilsētas senajā daļā joprojām ir saglabājušās vērtīgas vēsturisku celtņu paliekas, kas piešķir pilsētai īpašu šarmu. Skaidrā dienā no Kirēnijas esot iespējams redzēt pat Turcijas krastu. Īpaši skaista ir osta un promenāde, daudz viesmīlīgu restorānu un bāru, kur pavadīt vakaru.

Guzelurta (Güzelyurt) 
Svaigu citruskoku audzes un vietējie produkti...

Tulkojumā no turku valodas reģiona nosaukums nozīme „skaistā valsts”. Šis reģions ir zināms ar citrusaudzēm un svaigo produktu tirdziņiem, ko piedāvā vietējie zemnieki, kā arī ar iespēju iegādāties vietējo amatnieku darinājumus.

Iskele (Karpaz) 

Cilvēku neskarta dabas vide, kuru iemīļojuši bruņurupuči...
Salas Austrumos esošais reģions ir tūristu mazapgūts, jo to pasargā dabas rezervāts, bet apmeklēt to ir iespējams un pat iesakām to apmeklēt, ne tikai baudot mazapgūto dabu, skaistu pludmali, bet arī aplūkojot bruņurupučus, kas tik ļoti iemīlojuši šo salas reģionu.
 
Iedzīvotāji
Ziemeļkiprā ir aptuveni 264,172 iedzīvotāji (2006. gads) un 55% no iedzīvotājiem dzīvo pilsētās:
Lefkosa (Nikosija) (Lefkoşa (Nicosia)): 73,000
Gazimagusa (Famagusta) (Gazimagusa (Famagusta)): 46,000
Kirēnija (Girne) (Kyrenia):57,000
Guzelurta (Güzelyurt): 20,000
Iskele (Karpaz): 8,000

Valoda
Oficiāla un dominējošā valoda Ziemeļkiprā ir turku valoda, bet Turcijas kipriem is savi reģionālie dialekti, kas nedaudz atšķiras no tā, kā runā Turcijā. Tā kā ilgu laiku Ziemeļkipra ir bijusi Anglijas kolonija, tad  lielākā daļa Ziemeļkipras iedzīvotāju brīvi pārvalda angļu valodu.

Elektrība
Angļu trīs pāreju kontaktligzda, 240 volti.

Laika zona
GMT +2

Valūta
Vietējā valūta ir jaunā turku lira vai YTL; lai kā, outletos pieņem sterliņu mārciņas, eiro, dolārus un Kipras mārciņas. Kredītkartes ir plaši pielietojamas gan veikalos, gan restorānos, lielveikalos un benzīna uzpildes stacijās.

Tālrunis
Valsts kods: 0090

Klimats
Ziemeļkiprā ir ļoti patīkams klimats ar siltām un sausām vasarām un maigām ziemām. Ziemeļkipru saule lutina 300 dienas gadā. Augustā, kas ir karstākais mēnesis, vidējā temperatūra svārstās no 21°C līdz 36°C un ziemas aukstākajos mēnešos – janvārī un februārī – vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 10°C. Tomēr saule šajā laikā spīd 6 stundas un tikai reizēm ir neliels mērens lietus, kas padara šo galamērķi par pievilcīgu visa gada garumā.

Ekonomika
Galvenos ienākumus ekonomikā Ziemeļkiprā ienes tūrisms, citrusaugi, olīves.

Vēsture
Lai kur Ziemeļkiprā Jūs ceļotu – Ziemeļkipras vēsture atdzīvojas...

„Nelielās Kipras vēsture ir tik sena un sarežģīta, ka, tikai nedaudz to skarot, negribas pakļauties shematiskām patiesībām par salas 9000 gadus (arheologi, analizējot pēdējā laika atradumus, gan uzskata, ka 11 000 gadus) senās vēstures pēdējo cēlienu, kad 1974. gadā salas ziemeļus ieņēma Turcijas karaspēks.
Gadu tūkstošu gaitā Kipru iekārojuši un iekarojuši daudzi. Sala bijusi Ēģiptes, Bizantijas, Asīrijas, Babilonijas un Persijas impēriju sastāvdaļa. 12. gadsimta krusta karu laikā to iekarojis Ričards Lauvassirds, kurš vēlāk salu pārdeva Lusingnans dinastijai. Līdz franču vietā nāca venēciešu tirgoņi. Visilgāk Kipru izdevās pārvaldīt Osmaņu (Otomanu) impērijai, kuras sastāvā sala bija no 1571. līdz 1878. gadam, kad Kipra tika nodota Britu impērijas pārvaldībā. Briti savas pozīcijas vēl ciešāk nostiprināja pēc tam, kad Pirmajā pasaules karā Osmaņu impērija karoja Vācijas pusē – zaudētājai no salas bija jāatsakās pavisam, atdodot to Apvienotajai Karalistei.
Patiesībā ar "britu laikiem" konflikti, kas joprojām plosa Kipru, arī pa īstam sākās. Lai gan 1960. gadā Kipra ieguva neatkarību no Apvienotās Karalistes, joprojām britu klātbūtne salā pastāv – tās ir vairākas nelielas teritorijas, kuras ir britu pārvaldībā un kur joprojām atrodas viņu karabāzes. Tām nav sakara ar ANO kareivjiem, kuri sargā "zaļo līniju", kas sadala salu grieķu un turku daļā. Ja grieķu un turku kopienām, kā arī Grieķijai un Turcijai izdotos domstarpības atrisināt, no salas, iespējams, būtu jāaiziet ne tikai Turcijas armijas daļām, bet arī Lielbritānijai nāktos atteikties no stratēģiski izdevīgajām teritorijām. Par britu nemanāmo, bet paliekošo ietekmi liecina kaut vai fakts, ka Kipras galvaspilsētu grieķi dēvē par Lefkosiju, bet turki – par Lefkosu, taču starptautiski tā pazīstama kā Nikosija – šo nosaukumu pilsētai atjaunojuši angļi, izmantojot seno, krusta karu laikos doto nosaukumu.
Kā no jūras putām piedzima... naids
Garajā ceļā uz Ziemeļkipru paņēmu līdzi Lorensa Darela grāmatu "Kipras rūgtie citroni".
Kurā brīdī skaistā Kipra, kur, kā runā, esot piedzimusi grieķu mīlas dieviete Afrodīte, pārvērtās par etnisko nesaskaņu, naida un nesaprašanās salu? Kad šo salu pārņēma tepat dzīvojušā Otello naida un neuzticēšanās jūtas?
1960. gadā, kad pēc ilgstošiem nemieriem Kipra beidzot ieguva neatkarību no Britu impērijas, jaunās valsts nākotne šķita cerīga. Kipra oficiāli tika atzīta par divkopienu valsti. Cīrihē pieņēma Kipras Republikas Konstitūciju, kurā tika līdzsvarotas abu kopienu – grieķu un turku – tiesības. Prezidentam jānāk no grieķu kopienas, viceprezidentam – no turku. Lēmumi jāpieņem atbilstoši abu kopienu interesēm. Kādu laiku šie principi darbojās. Taču sešdesmitajos gados turki no valsts pārvaldes pamazām tika atstumti. Septiņdesmitie nāca ar militārisma uzplaukumu Grieķijā un huntas nākšanu pie varas 1973. gadā. Kiprā aktīvi darbojās Grieķijas militāristu atbalstīta kustība, kas vēlējās tikt vaļā no valsts prezidenta, grieķu arhibīskapa Makariosa, lai īstenotu valsts pievienošanu Grieķijai.
Turcijas valdība 1974. gada jūlijā uz Kipru nosūtīja savu armiju. Salu pāršķēla žogs, kas sadalīja galvaspilsētu un visu valsti. 1983. gadā tika izveidota Kipras Turku Republika, cerības uz kopīgu federālu valsti saglabājās vien kā ideāls sapnis.
Siena, kas simboliski pārdala Nikosiju–Lefkosiju–Lefkosu, vēl nav nekas salīdzinājumā ar savstarpējā naidīguma žogu starp turku un grieķu pasaulēm, kas pamazām sāka savīties kopš 70. gadiem.
Politiskie notikumi, kuros bija iesaistītas pasaules lielvalstis ASV, PSRS, Lielbritānija, kā arī Turcija un Grieķija, nežēlīgi iejaucās katrā kipriešu ģimenē.
Tagad, piemēram, Girne ir tikai turku pilsēta. Pēc tam kad 1974. gadā sala ar ANO virsnieka zaļās tintes – citas nav bijis pie rokas – pildspalvas treknu līniju uz kartes tika sadalīta divās daļās (no tā arī nosaukums – "zaļā līnija"), uz ziemeļiem no pārējās Kipras devās visi turki, bet uz dienvidiem – grieķi. Lai gan Kipra ir tikai 9250 km2 liela un tajā nav pat miljons iedzīvotāju, pārceļotāji savas mājas nekad vairs neieraudzīja, senču kapavietas nekad vairs neapmeklēja, un visa dzīve bija jāatsāk no nulles. Cilvēki gāja bojā, pazuda bez vēsts, zaudēja visu dzīvē iekrāto, pat atmiņas bija pārāk sāpīgas, lai tās paturētu. Saasinoties grieķu un turku konfliktiem, tie, kas dzīvoja "pretējās puses" apdzīvotajos rajonos, tika noniecināti, lamāti par suņiem, piekauti.
2004. gadā, pirms Kipras iestāšanās Eiropas Savienībā, klajā nāca ANO toreizējā ģenerālsekretāra Kofi Annana plāns Kipras problēmas risināšanā. Ja tas tiktu īstenots, Kipra iestātos ES kā vienota, bet federāla valsts, kas sastāvētu no divām daļām. Taču šā plāna klupšanas akmens izrādījies ne tikai politisks un militārs – Turcijas armijas klātbūtne ziemeļdaļā –, bet arī finansiāls: tā īstenošana prasīja milzu līdzekļus kompensācijām par tiem īpašumiem, kurus turki atstājuši grieķu pusē, bet grieķi – turku, un neskaidrajām zemes īpašumu attiecībām. Par "Annana plānu" nobalsoja vairākums Ziemeļkipras iedzīvotāju, pret to – vairākums Dienvidkipras. Pašlaik nav saredzams, kā šīs nelielās salas liktenis attīstīsies turpmāk. Ziemeļkipras jautājuma nerisināšana starptautiskā līmenī ir Turcijas un ES konfliktu iemesls.
Taču Ziemeļkipras Turku republikas iedzīvotājiem ir lieli nākotnes plāni. Vietējā valdība un prezidents izvirzījuši divas nozīmīgākās ekonomiskās prioritātes: tūrismu un augstāko izglītību.”

/ Aija Cālīte, ”Afrodītes un Otello salā”, 24.08.2007., ”Mājas Viesis”/